Monday, November 4, 2013

KO DARĪT AR PĀRTIKAS KODĒM?

Ko darīt? Mēģināt tikt vaļā!
 Vienu vakaru puika ienāk no virtuves istabā un saka, ka virtuvē mazais "plestiķis" lidinās. Ejam abi skatīties, kas īsti virtuvē notiek. Pārsteigums liels - mazais plestiķis izrādās pārtikas kode. Sākām meklēt vietu, kurā tā kode ir ieperinājusies, izrevidējām visu pārtikas plauktu, no visiem krājumiem izmetām ārā rozīnes, auzu pārslas, 5gramus ar kellogiem, veselu čupu ar makaroniem, rīsu miltus, parastos miltus - vienu vārdu sakot, visu, kur kode savas pēdas bija atstājusi.
Visi plaukti tika rūpīgi iztīrīti, pārtīrīti un izslaucīti - ja reiz tā kode tur ir bijusi, tad iespējams, ka būs vēl un vēl. Šorīt atkal vienu redzēju, bet laika nepietika atkal visu pārcilāt. Šovakar atkal kārtējā revīzija būs jātaisa. Kā viens gudrs cilvēks teica "kamēr kodēm būs ko ēst, tikmēr tās tur būs un tas noteikti ir uz ilgu laiku, jo iznīcināt tās praktiski nav iespējams"
Mēģināšu pierādīt, ka tomēr būs iespējams tikt ar tiem kukaiņiem galā. Ja nelīdzēs atkārtotā revīzija, esmu gatava izmest laukā pilnīgi visu pārtikas skapja saturu un pēc tam virtuvē cobru palaist (un nemāciet mani, ka virtuvē taču nedrīkst). Es nepieļaušu, ka kāds cits, izņemot ģimenes locekļus, mielojas ar mūsu pārtiku.
Jā, un mūsdienās nav obligāti jābūt mājās veciem produktiem, lai kodes iemestos, pietiek kādreiz no veikala atnest mājās kādu iepakojumu, kur kožu kāpuriņi ir iekšā.

Šodien jāatceras, ka milti jānopērk. Nesaprotu tikai vienu - kā tā kode tika iekšā hermētiski noslēgtā plastmasas uzglabāšanas traukā? Papīram un celofāna kulītēm es saprotu, ka tās cauri var izgrauzties, bet ne jau plastmasai - tā nu secināju, ka kodes ir atnestas no veikala miltu iepakojumā.

Varbūt kāds var padalīties ar savu pretkožu recepti?