Šodien iekāpu vilcienā un braucu. Braucu uz Varanasi. Ceļojums sākās ar atgriešanos jaunības dienām, kad kopā ar draugiem, pēc nejaušības principa, izvēlējāmies kādu laimīgo/nelaimīgo no telefonu grāmatas. Tad tika zvanīts nevis tāpēc, lai šis laimīgais/nelaimīgais atbildētu uz jautājumu, kas manā saujā?, bet teicām, lai paņem kādu spainīti un tajā salej silto ūdeni, vai savāc elektrību, jo nākamajā dienā nebūs vai nu siltā ūdens vai elektrības. Kāda sieviete no jautājuma neapmulsa un jautāja, vai spainīti atnest mums, ka ar silto ūdeni varot padalīties.
Visa koncerta laikā šaudījās pa galvu domas. Būtu iespējams visas domas pierakstīt, tad varētu izdot kādu grāmatu par šīm neaprakstāmi labajām emocijām.
Tāda sajūta it kā dziedātu Tev vienai. Ne katram māksliniekam tas izdodas. Jau trešais koncerts, bet zāle pilna. Nu, vienkārši cilvēkiem patīk!
Viņš dzied un ir sajūta, ka tas viss ir tik pazīstams un dzirdēts. Kā pats Dons saka - Deja Vu.
Ja ir vēl kāds koncerts, noteikti iesaku apmeklēt. Man šī bija brīnišķīgi pavadīta svētdiena.
Vilciena pēdējā peitura - Varanasi, bet gribas vēl un vēl.
Šis bija labākais brauciens ar vilcienu, vienalga, īsts, neīsts vai iedomāts. Tiem, kuri vēl brauks, vai tikai domā par kāpšanu vilcienā uz Varanasi - kāpiet, brauciet - nenožēlosiet!
Dons - Pēdējā Vēstule
