Mana pirmā slepkavība man izrādījās patīkami labs ziemeļu detektīvs - ne gluži spriedzes pilns trilleris, kur viss notiek milzu ātrumā, bet drīzāk mierīgāks, psiholoģiskāks izmeklēšanas romāns ar somisku noskaņu.
Man ļoti patika Marija Kallio kā galvenā varone. Viņa nav perfekta, visu zinoša izmeklētāja, bet jauna policiste, kura vēl pati līdz galam nav pārliecināta par savu vietu profesijā. Tieši tas viņu padara ticamu un cilvēcīgu. Viņa šaubās, kļūdās, reizēm domā pārāk personiski, bet vienlaikus cenšas pierādīt gan sev, gan kolēģiem, ka spēj tikt galā ar pirmo nopietno slepkavības lietu.
Sižets sākas diezgan klasiski - kora mēģinājums, noslēgts cilvēku loks, miris jauns vīrietis un vairāki aizdomās turamie, kuri katrs kaut ko slēpj. Man patika, kā pamazām atklājas, ka Juka Peltonens nemaz nav bijis tik ideāls, kā sākumā šķiet. Jo vairāk Marija runā ar cilvēkiem, jo vairāk kļūst skaidrs, ka gandrīz katram varētu būt savs motīvs.
Grāmatas stiprākā puse, manuprāt, ir nevis pati slepkavības intriga, bet atmosfēra un Marijas iekšējā pasaule. Ir interesanti vērot, kā viņa balansē starp profesionālo pienākumu un personīgajām atmiņām, jo daļu aizdomās turamo viņa pazīst no studiju laikiem. Tas izmeklēšanu padara neērtāku un emocionāli sarežģītāku.
Jāatzīst gan, ka vietām temps šķita mazliet lēns. Dažas sarunas un Marijas pārdomas varēja būt īsākas, un arī pati izmeklēšana brīžiem nešķita tik asa, kā gribētos kriminālromānā.
Kopumā šī ir laba sērijas pirmā grāmata — mazliet vienkārša, bet ar savu šarmu. Man patika somiskā vide, 90. gadu sajūta un galvenā varone, kurai ir potenciāls kļūt vēl interesantākai nākamajās grāmatās. Noteikti lasītu arī turpinājumus.
Ieteiktu tiem, kam patīk mierīgāki kriminālromāni, kur svarīga ir ne tikai slepkavība, bet arī cilvēku attiecības, noslēpumi un galvenās varones raksturs.
No comments:
Post a Comment