Lai gan “Sūnu ciema zēni” vēsta par seniem laikiem, stāsta saturs pārsteidzoši labi sasaucas ar mūsdienām. Veco laiku netikumi – slinkums, nevīžība, bailes no pārmaiņām un neizlēmība – izrādās noturīgi un atpazīstami arī šodien. Upīts ar asu, dažbrīd skarbu ironiju rāda, kā šīs īpašības kļūst par galveno šķērsli gan personīgai, gan kopienas attīstībai.
Sūnu ciems ir kā mikropasaule, kurā koncentrētā veidā atklājas provincialisma pašpietiekamība, aizspriedumi un neuzticēšanās visam jaunajam. Laimes lācis, uz kuru ciema ļaudis cer kā uz brīnumdari, ir spilgts simbols cilvēku vēlmei izvairīties no atbildības par savu dzīvi. Glābiņš, kā skaidri parāda autors, meklējams nevis brīnumos, bet pašu cilvēku gribā, uzņēmībā un drosmē.
Vienlaikus stāsts nav vienīgi pamācošs vai nosodošs. Tajā netrūkst humora un cilvēciska siltuma – Upīts ļauj pasmaidīt par komiskajām situācijām un pretrunīgajiem tēliem, kas, neskatoties uz savām vājībām, ir dzīvi un atpazīstami. Valoda ir krāšņa, tēli spilgti, un sižets veidots tā, lai tas būtu uztverams arī jaunākiem lasītājiem, kam šī grāmata bieži ir pirmā satikšanās ar latviešu literatūras satīru.
“Sūnu ciema zēni” ir latviešu literatūras klasika, kas rosina domāt par izglītības, atvērtības un kritiskās domāšanas nozīmi. Tā ir grāmata, kuru vērts pārlasīt arī pieaugušā vecumā, jo katrā lasījumā tajā iespējams saskatīt ko jaunu – gan smieklīgu, gan sāpīgi patiesu.
No comments:
Post a Comment